Pasākums tika organizēts ar mērķi, lai kopā sanākušās aktīvākās apkaimes un kopienu darbā iesaistītās puses no Rīgas domes dalītos pieredzē par kopienu darbu un diskutētu par kopienu darba finansēšanas iespējām. Lai arī kopienu darbs ir balstīts uz brīvprātības principa, vājš finansējuma nodrošinājums tieši biedrību uzturēšanai un administratīvajam darbam ir būtisks šķērslis, lai apkaimju biedrības varētu pilnvērtīgi pastāvēt un vajadzības gadījumos piesaistītu nozares (risināmās problēmas) lietpratējus.
Urban Institute Rīga vadītājs Jonas Büchel pasākuma atklāšanas uzrunā ieskicēja kopienu darba vēsturisko attīstību. Sociālais darbs, kā kopienu darba pirmsākumi meklējam jau 18. gadsimtā, kad bija vērojama industrijas uzplaukums, bet dzīves apstākļi (strādniekiem) saglabājās pieticīgi. Tādā formā, ka tas ir nodalīts no politikas un reliģijas, sociālā darba aizsācēja un redzamākā figūra tiek minēta Džeina Adams (Jane Addams, 1860 – 1935). Adamss iestājās par bērnu un sieviešu tiesībām, sieviešu lomu kopienas un dzīves telpas sakārtošanā.
“Kopienu darbs un sociālā plānošana veido kopienu jēdzienu, bet tajā pat laikā daudzveidīgu identitāti, kas proaktīvi veido savu apkārtējo dzīves vidi”
Pateicoties kopienu darbam iespējams risināt tādas sociālās problēmas, kā:
- sociālā iekļaušanās un integrācijas;
- starpkultūru dialogs;
- iecietība un sociālais dialogs;
Jonass norādīja uz to, ka Latvijai otrais zemākais rādītājs Eiropas sociālā fonda (ESF) apgūšanā. Ieskicēja kopienu darba finansēšanas iespējas:
- EU sociālais fonds;
- Sociālās integrācijas fonds
- Izglītības fonds
- Kultūras kapitāla fonds
- privātie fondi
- sadarbība ar uzņēmējiem;
Pārējie runātāji: Alija Turlaja – “Sarkandaugavas attīstības biedrība”, Baiba Giptere – biedrības „Asociācija Latgales priekšpilsētas attīstībai”, Indra Rubene – biedrība “Kundziņsala”, biedrības “Berģenieki” pārstāvis Jānis Ozoliņš un RD Labklājības departamenta dienas centra vadītāja, dalījās ar atziņām kuras gūtas darbojoties savā apkaimē vai iestādē, ar problēmām ar kurām saskārušies, kā arī dalījās pieredzē ar veiksmes stāstiem.
Pasākumu klātienē apmeklēja arī vairāki interesenti, to skaitā politiskā partijas Vienotība pārstāvji – S.Ēlerte un O.Pulks, kuri ar interesi noklausījās prezentācijas un iesaistījās diskusijās.
Diskusiju sadaļā klātesošie norādīja uz vairākām būtiskām problēmām finansējuma piesaistē, kā piemēram:
- RD Labklājības departaments neatbalsta, ka projektos tiek iekļauts dalībnieku atalgojums. Vērojama pat tik absurda situācija, ka var apmaksāt pieaicinātā darbinieka darbu, kurš nav projektu realizējošās organizācijas biedrs.
- Augsts pašfinansējuma slieksnis, kurš svārstās no 5 – 25%.
- Tika norādīts uz ārkārtīgi niecīgu SIF projektu kopējo summu (uz visu Latviju tika atvēlēti vien 45 tūkstoši).
Diskusijas gaitā noskaidrojās, ka visām apkaimes biedrībām ir smagnēja komunikācija ar pašvaldību. Pašvaldība bieži vien izvairās pildīt tādu pienākumus, kuri tiem uzlikti ar likumu, vai arī tos dara pavirši, aizbildinoties ar līdzekļu trūkumu. Tanī pat laikā, tā nevēlas iesaistīt biedrības līdzekļu plānošanā, kā rezultātā pašvaldības līdzekļu izlietojums ir necaurskatāms.
Darba grupās, kuru mērķis bija noskaidrot kas būtu tas, kas kopienu biedrībām ir svarīgākais, kādā stadijā tas ir un kas traucē, noskaidrojās:
- NVO finansējuma fondu trūkums (izpildes vērtējums 1/10);
- trūkst apkaimes kultūra centra (1/10);
- nav skaidrs pēc kādiem kritērijiem pašvaldība plāno investīcijas apkaimē. Kā viens no ieteikumiem bija – pēc iedzīvotāju blīvuma (1/10);
- trūkst finansējuma, to skaitā, lai algotu pilna laika darbinieku (3/10);
- nav vai ir sarežģīta piekļuve ūdenim (3/10);
- valsts un pašvaldība pašas nepilda likumus (4/10);
- grūtības piesaistīt privātos sponsoru (4/10);
- juridiskā kapacitāte (5/10);
Pārrunājot iespējamos risinājumus, klātesošie nonāca pie secinājuma, ka:
– būtisks apgrūtinājums apkaimju kopienas darbā ir tas, ka pašvaldība ļoti kūtri pieņem biedrības kā partnerus nozīmīgu jautājumu risināšanā. Bieži vien pašvaldība ir jāpārliecina ievērot likumus, nonākot līdz pat tādam absurdam, ka pašvaldība jāpierunā sakopt teritorijas vai uzstādīt miskastes (un tās ik pa laikam arī izvest). Biedrības būtu nozīmīgs pašvaldības partneris kopienas tendenču monitoringā un priekšizpētē, taču šāds darbs nevar tik veikt balstoties vienīgi uz brīvprātīgo darbu (vismaz ne organizatoriskais).
– stiprinot juridisko kapacitāti pietiktu ar to ja viens pilnā laika kvalificēts jurists būtu pieejams vairākām biedrībām. Runa ir par tādu kapacitāti, kas ļautu kvalitatīvi sekot līdzi izmaiņām likumdošanā un plānošanas dokumentos, nepieciešamības gadījumā spētu sagatavot juridiski kvalitatīvus dokumentus, kā arī juridiski pragmatiskajā tonī varētu veikt dialogu ar valsti, pašvaldību un privātajām iniciatīvām.
– svarīgi būtu rast tādu finansējumu, kurš nodrošinātu biedrības administratīvo darbu. Pašreizējā fondu sistēma ir orientēta uz projektiem, turklāt bieži vien projekta realizācija tiek balstīta uz brīvprātības principu, kas noved pie tā, ka kopienu darba lietpratēji no tā novēršas, atstājot šo darbu vaļasprieka līmenī.
Dalībnieki vienojās, par apkaimju biedrību alianses izveides nepieciešamību.
2014. gada 15. maijā
Rīgā, Sarkandaugavā, Dauderos
