Līdz šim darbības, kas vēsta uz ostas uzņēmumu pārkāpumu likvidēšanu, nav nesusi rezultātus un tas neapšaubāmi nozīmē, ka valsts nespēj nodrošināt iedzīvotāju aizsardzību. Satversmes 115.pants, kas nosaka, ka „Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu” – tas padara mūsu lūgumu Valstij par pienākumu, kas uzlikts ar likuma varu.
Vides aizsardzības likums nosaka:
3.pants. Vides aizsardzības principi
(1) Vides politiku valstī veido un lēmumus, kas var ietekmēt vidi vai cilvēku veselību, pieņem, ievērojot šādus vides aizsardzības principus:
1) princips “piesārņotājs maksā” — persona sedz izdevumus, kas saistīti ar tās darbības dēļ radīta piesārņojuma novērtēšanu, novēršanu, ierobežošanu un seku likvidēšanu;
2) piesardzības princips — ir pieļaujams ierobežot vai aizliegt darbību vai pasākumu, kurš var ietekmēt vidi vai cilvēku veselību, bet kura ietekme nav pietiekami izvērtēta vai zinātniski pierādīta, ja aizliegums ir samērīgs līdzeklis, lai nodrošinātu vides vai cilvēku veselības aizsardzību. Principu neattiecina uz neatliekamiem pasākumiem, ko veic, lai novērstu kaitējuma draudus vai neatgriezenisku kaitējumu;
3) novēršanas princips — persona, cik iespējams, novērš piesārņojuma un citu videi vai cilvēku veselībai kaitīgu ietekmju rašanos, bet, ja tas nav iespējams, novērš to izplatīšanos un negatīvās sekas;
4) izvērtēšanas princips — jebkuras tādas darbības vai pasākuma sekas, kas var būtiski ietekmēt vidi vai cilvēku veselību, jāizvērtē pirms attiecīgās darbības vai pasākuma atļaušanas vai uzsākšanas. Darbība vai pasākums, kas var negatīvi ietekmēt vidi vai cilvēku veselību arī tad, ja ievērotas visas vides aizsardzības prasības, ir pieļaujams tikai tad, ja paredzamais pozitīvais rezultāts sabiedrībai kopumā pārsniedz attiecīgās darbības vai pasākuma nodarīto kaitējumu videi un sabiedrībai.
(2) Veidojot vides politiku un pieņemot lēmumus, ievēro arī Reģionālās attīstības likumā noteiktos reģionālās attīstības pamatprincipus.
Nepārprotami likums mums pasaka, ka naftas produktu kā arī citu ķīmisko vielu pārkraušanas termināļu darbībaRīgas brīvostas teritorijā ir atļaujama tikai tad, ja to darbība sabiedrībai nes lielāku pozitīvo rezultātu, nekā to radītais piesārņojums.
Kurš būs tas izvērtētājs un tie parametri, pēc kuriem noteiks, ka patstāvīgi sliktais gaiss un cilvēkiem reālais nodarītais kaitējums viņu veselībai būs mazāk ‘pozitīvs’ nekā pārējie ‘ieguvumi’?
Par šiem un citiem samilzušiem jautājumiem š.g. 11.jūlijā runājām ar VARAM pārstāvjiem. Uz jautājumiem atbildēja un par iecerētajiem pasākumiem Rīgas gaisa kvalitātes problēmjautājuma risināšanā komentēja VARAM valsts sekretāra vietnieks vides aizsardzības jautājumos Jurijs Spiridonovs, Rīgas Brīvostas valdes locekle un VARAM padomniece juridiskajos jautājumos Inga Antāne.
Vai piesārņotājs tiešām maksā? Par lielāko klupšanas akmeni šajā sakarā ministrijas pārstāvji atzīst, ka juridiski nav iespējams pierādīt, kurš no uzņēmumiem ir radījis piesārņojumu, lai attiecīgi sodītu vainīgo, kā arī pašlaik nevajadzētu steigties ar mērierīču iepirkšanu, jo “ar monitorēšanu nekas netiek risināts” un “tā ir tukša datu vākšana”. Savukārt Valsts Vides Dienesta darbība ir viena liela bēdu ieleja, kurai steidzīgi ir nepieciešama palīdzība (21.gadsimtam atbilstošs tehniskais aprīkojums kā arī inspektoru-fanātiķu algas pielikums).
Biedrību pārstāvji pieprasīja rast tūlītējus risinājumus:
2) nodrošināt, lai VVD nav ierobežojumu gaisa kvalitātes ekspertīžu veikšanai – vai nu, ka tam tiek nodota VSIA LVGMC rīcībā esošā laboratorija vai VVD tiek piešķirti pietiekami līdzekļu, lai veiktu tik ekspertīzes, cik vajadzīgs (sakarā ar VVD atbildēm vēstulēs, ka viņi veic savu darbu “savu iespēju robežās”);
3) nodrošināt, ka VVD inspektoru var operatīvi izsaukt uz vietu, kur notiek piesārņojošā darbība 24/7, jo pašlaik tālrunis, kas bija iedots sabiedrībai brīvdienās neatbild;
4) veikt pētījumu jeb noskaidrot visu ostas uzņēmumu darbības kumulatīvo efektu uz vides piesārņojumu, kā arī pārbaudzīt vides novērtējuma izstrādes korektumu (vides pārskatos parasti ir novērtēts konkrēta uzņēmuma ietekme uz vidi, bet ne visu kopā);
5) pārbaudīt, ar kādiem mehānismiem un paņēmieniem ostas uzņēmumi pašlaik strādā ar kaitīgajām vielām un vai tie atbilst vispārējiem drošības standartiem, pat ja ar atļaujām ‘viss ir kārtībā’ – pārbaudīt vai patiešām tas dzīvē darbojas; (vai vielas tiek pārvadātas atbilstošās cisternās);
6) nodrošināt normālu sociālu dialogu ar sabiedrību un nodrošināt tiesības uz pilnīgu informāciju zināt par paredzamām izmaiņām ostas attīstībā kā arī kā rīkoties avārijas situācijās, jo tas tieši skar apkaimju iedzīvotāju drošību un dzīves kvalitāti (kopā ar 100 000 iedzīvotāji), lai nav tā, ka iedzīvotājiem ir nemitīgi jāpieprasa ziņas un jāraksta vēstules, uz kurām netiek sniegta atbilde pēc būtības;
7) strādāt pie īpašām normām un kārtības, kas būtu jāpiemēro ostas uzņēmumu darbībai, ja tā atrodas tik tuvu dzīvojamiem rajoniem, par pamatu ņemot citu ES valstu pilsētu pieredzi (bez gaisa kvalitātes ir vēl liela problēma – vibrācijas un troksnis (pārsvarā notiek naktīs), kas rodas no pārsūknēšanas (?)/ pārkraušanas kā arī no intensīvā dzelzceļa kravu satiksmes);
