2013. gada vasarā viena mēneša garajā rezidences vizītē Sarkandaugavā viesojās somu māksliniece Heidi Hänninen. Kopumā māksliniece radīja trīs ielu mākslas darbus. Par to, kā mākslinieces šeit paticis un kā gājis ar iecerēto projektu, Heidi apkopoja esejā. Eseja tulkota no angļu valodas.
Es esmu somu māksliniece. Esmu ieguvusi mākslas pedagoģijas bakalaura grādu Lapzemes universitātē un kopš 2011. gada rudens studēju maģistratūrā Somijas mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļā. Kopš 2007. gada esmu pievērsusies mākslas radīšanai un esmu kļuvusi māksliniece. Būt par mākslinieci un būt par mākslas skolotāju, manuprāt, ir cieši saistīts, abas ir svarīgas manas sastāvdaļas. Manuprāt, prasme saskatīt mākslu un mācīšana cieši mijiedarbojas viena ar otru. Strādājot ar citiem cilvēkiem un diskutējot, es iegūstu arvien jaunas mākslas radīšanas perspektīvas. Māksla man ir dzīvības sula. Māksla sniedz citu, daudz humānāku redzējumu mūsu kapitālistiskajā sabiedrībā, kas nepārtraukti atkarīga no augošās ekonomikas. Šis efektīvās domāšana veids ierobežo radošumu un, manuprāt, māksla tādā vai citā veidā var kalpot kā veselīga alternatīva visiem mums. Bērnu kultūra savā visaptverošā būtībā ir viena no vis iedvesmojošākiem izpausmes veidiem un es patiesi uzskatu, caur rotaļlietām, filmām u.c. kas tiek piedāvātas bērniem, mēs varam redzēt un ļoti stipri izjust apkārtējo sabiedrību ar tās (slēptiem) mērķiem un (neizrunātām) vērtībām.
Savos mākslas darbos es izmantoju dažādus materiālu un dažādas tehnikas. Pēdējo triju gaidu laikā esmu vairāk pievērsusies trīs dimensiju darbiem un tēlniecībai, galvenokārt strādāju ar betonu. Darbos izmantoju arī daudzus citus nesējus, piemēram fotogrāfiju un video, man patīk tos apvienot ar izveidotām skulptūrām. Pēc studijām valsts mākslas akadēmijā un dizaina studijām Sanktpēterburgā monumentālās glezniecības fakultātē (2008-09), esmu pievērsusies lielizmēra glezniecībai: veidojot freskas un ielu mākslas zīmējumus gan Somijā, gan ārzemēs. Esmu arī ielu mākslas kolektīva “Multicoloured Dreams” biedre, kurš gādā par sienām kuras mākslinieki un iedzīvotāji var legāli apgleznot. Grupas mērķis ir attīstīt legālo vizuālo kultūru publiskajā telpā, iestājoties pret nelegālo darbību, kas bojā īpašumus. Mēs pieprasām, lai būtu pieejamas sienas dažādām mākslas izpausmēm, esam izstrādājuši procedūru, kura ir pieņemama visām iesaistītām pusēm, ieskaitot varas pārstāvjus un konstrukcijas īpašniekus. Vispirms starp abām pusēm par katru sienu atsevišķi tiek saskaņota atļauja. Māksliniekiem tiek pieprasītas iecerēto darbu skices, tad tās tiek iedzīvinātas uz pagaidu sienas. Grupa veido arī savus ielu mākslas zīmējumus, pēdējais tika izveidots Pērnavā Igaunijā the Sõnum seinal festivāla laikā (10-14.08.2013).
Mūsu kaimiņi – Krievija man ir lielisks iedvesmas avots. Tās kultūra (valoda, māksla, arhitektūra, animācijas, rotaļlietas), vēsture ar padomju pagātni, politika, cilvēki, vietas, veids kā iedzīvotāji iekārto apkārtni un kādas tiem ir attiecības ar nāvi, šie visi aspekti man šķiet interesanti, kad es skatos uz Krieviju. Bet kā daudziem, arī manas attiecības ar Krieviju ir pilnas pretrunu. Tomēr, tieši Krievijā man ir izdevies atrast savai būtībai atbilstošu ainavu. Caur askētismu, kultūru un politiku es ceļoju pa šiem savas apziņas skatiem, atkal un atkal, dziļāk un dziļāk. Ļoti ceru, ka šie skati, kurus es atveidoju mākslā spēs ienest kaut ko jaunu arī citu cilvēku dzīvēs. Varbūt atklās jaunus ikdienas dzīves aspektus. Sakarā ar manu neparasto pagātni un saikni ar Krieviju un krieviem, man bija ļoti interesanti iepazīt Latviju. Es zināju, ka tā ir postpadomju valsts ar lielu krievvalodīgo skaitu un cerēju, ka šeit varēšu iztikt ar krievu valodas zināšanām. Beigu beigās saziņā ar vietējiem arvien biežāk sazinājos angļu valodā – tā bija mazliet drošāk, ja vien vēlējies izdzīvot!
Rīga esmu nodzīvojusi vienu mēnesi (4.7-3.8.2013). Pirmo nedēļu pavadīju izpētot apkārtni – Sarkandaugavu, sāku meklēt iespējamās vietas darbiem: atļautās sienas ielu mākslas projektam, rezidences programmas Orbita’s POETRY CITY MAPPING ietvaros. Radās ļoti daudzas izdevības, tiesa gan arī problēmas. Visa Sarkandaugava ir pilna ar manām sapņu sienām: pelēkas betona sienas ir kā radītas mākslas izpausmēm! Taču vietējie iedzīvotāji Sarkandaugavā, acīmredzot, nav pieraduši pie kvalitatīvās ielu mākslas un policistiem uzticējās vairāk nekā māksliniekam. Šāda reakcija ir visādā ziņā saprotama. Sākotnēji Sarkandaugava veidojās kā rūpniecības un strādnieku rajons. Pēc padomju savienības sabrukuma, daudzi zaudēja darbu un viņu dzīvēs radās sarežģījumi, daži mierinājumu meklēja un atrada, piemēram, alkoholā. Apkaimes simbols ir slavenā psihoneiroloģiskā slimnīca, kura aizņem plašu teritoriju pašā Sarkandaugavas sirdī. Vietējiem ir savs viedoklis gan par slimnīcu, gan tās teritoriju. Dažus tas, ka šeit atrodas cilvēki, kuri zaudējuši prātu, uzjautrina, dažiem tas šķiet biedējoši, bet visi par to runājot ir vairāk vai mazāk atturīgi. Es personīgi esmu vairāk noraizējusies par Sarkandaugavas iedzīvotājiem nekā par tiem, kuri atrodas slimnīcā.
Šī vēsturiskā darba ļaužu piepilsēta ir arī iespēju vieta, lai kļūtu par bohēmisku vietu un radītu. Tā vēl nav kapitālisma sabojāta – pagaidām. Iepazinos arī ar Sarkandaugavas aktīvistiem, kuri man izrādīja apkārtni un stāstīja par pagātni. Viņi šeit daudz dara, izveidojuši informācijas stendu ļaujot garāmgājējiem iepazīt Sarkandaugavas vēsturi un norāda uz vēsturiski piesārņotām, problemātiskām vietām. Manuprāt, ir ļoti svarīgi runāt par pagātni, lai kopīgi varam novērtēt sasniegto un meklēt labākus risinājumus nākotnei un eksistencei – videi un atmosfērai. Ar savu māksliniecisko devumu es patiesi vēlos atbalstīt šo vietējo aktīvistu sākto darbu.
Esmu savaldzināta ar dažādām ideoloģijām un “ismiem”, kuru ir visai daudz mūsu valodās. Tā kā rezidences programma bija saistīta ar dzeju, biju iedvesmota tieši ar šo vārdu pašām beigām – ismiem. Tā es sāku veidot dažādus ismus. Sākumā izveidoju zīmējumu ar nosaukumu “Daltonisms”: vārdus kapitālisms un komunisms vienu virs otra, tā lai kapitālisms ir zaļā krāsā, bet komunisms – sarkanajā, bet vietā, kur šie vārdi satiekas tie sāk disonēt – tik ļoti, ka jutīgākām acīm kļūst nepatīkami. Gudrs skatītājs šīs sajūtas/darbus varētu interpretēt tā, kā uzskata par labāku. Blakus zīmējumam “Daltonisms” biju sākusi zīmēt darbu ” POINT ILL ISM “. Diemžēl, sienas īpašnieks bija neapmierināts un darbu nācās pārtraukt nepabeigtu. Esmu priecīga arī par to, tomēr vēlētos ar sarkanu pasvītrot vārdu ILL. Ko, nu vairs. Domāju, ka atļauja ir pietiekama un pārliecinoši zīmēju savā lēnā ielu mākslas iespiešana stilā, līdz darbu pārtrauca policists uzdodot dīvainus jautājumus, “pret ko tu esi?” vai “kā pusē tu esi?” Žēl, jo noskatītā betona garāžas siena bija labākā uz kuras līdz šim esmu zīmējusi. Man tas ir tā pat kā radīt jaunu betona skulptūru, tikpat ierasti, kā veidot to no paša sākuma. Tā bija jau gatava, bet patiesi skaista, ar raupju padomju pieskārienu!
Pēc ne pārāk veiksmīga sākuma ar ISM projektu, beigu beigās mēs vaicājām pēc atļaujas iepriekš pieminētās psihoneiroloģiskās slimnīcas direktoram. Viss noritēja daudz veiksmīgāk un beidzot varēju sākt darbu legāli un pareizi – uz slimnīcas sienas pretī urbānajam dārziņam, kuru izveidojuši vietējie aktīvisti. Kopumā esmu apgleznojusi aptuveni 25 metrus sienas un tas kļuva par manu galveno darbu rezidences laikā. Vietējie rakstīja gan par mani, gan manu projektu gan Sarkandaugavas Facebook lapā, gan blogā, fotografēja. Galvenokārt jauna, aktīva un radoša paaudze bija tā, kas interesējās par manu darbu pozitīvā ziņā. Ir neaprakstāmi grūti strādāt vidē, kur ļaudis mēdz būt agresīvi un neko nezina par altruisma mākslu (patiesībā tas nav visai populārs vārds mūsdienu individualitātes laikmetā). Vietējie aktīvisti un mākslinieki atzinīgi izteicās, ka es darot svarīgu darbu, lai arī esmu pirmā ielu māksliniece, kura publiski apglezno Sarkandaugavas sienas, man tas bija svarīgi gan būt pirmajai, gan ārzemniecei, kura runā krieviski. Esmu piedzīvojusi arī visai skarbus brīžu, atbildot un skaidrojoties ar cilvēkiem, kuri laiku pa laikam pārtrauca mani darbā. Pateicoties dusmīgiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri konstanti zvanīja policijai, kopsummā policija mani patraucēja 8 reizes. Bet arī šī reakcija ir saprotama – neatkarīgi no tā, kādu attēlu būtu izvēlējusies zīmēt uz slimnīcas sienas, dažu izpratnē tā vienalga būtu slikta doma.
Vieta pati par sevi ir gan jutīga, gan nestabila. No otras puses, tā ir viena un vienīgā vieta mākslai.
Protams, pieredze gūtā strādājot šajā apkaimē bija krietni vien pamācošāka un interesantāka, salīdzinājumā, ja darbotos tūristiem pilnajā Rīgas centrā. Uz slimnīcas sienas esmu izveidojusi trīs atsevišķus zīmējumus: POETRISM ar manu putnuvīru – tēlu, kuru var redzēt daudzās pilsētas, to skaitā Helsinkos, Berlīnē un Sanktpēterburgā, WE<3ALTRUISM ar ne-egoistiskiem saulespuķu-cilvēkiem un citas versijas POINT ILL ISM. Esmu arī uzkrāsojusi tāfeli ar paraugu un nosaukumu I<3SarkandaugavISM, lai cilvēkus mudinātu izgudrot savus iecienītos vai nīstos ismus. Es ļoti ceru, ka cilvēki liks lietā savu iztēli un tas mudinās uz atvērtu un bezbailīgu diskusiju! “Saldajam ēdienam” kopā ar kolēģi Valtteri Halmetoja kādā romantiskajā ieliņā Sarkandaugavas centrā, starp bloku mājām, pavisam netālu no vietas, kur biju apmetusies, esmu uzgleznojusi fresku KAĶISMS, veltītu vietējam dzejniekam A.Neibartam. Salīdzinājumā ar slimnīcas sienu, tur darbi sokās visai raiti un pat guvu dažus uzmundrinājumus, piemēram, “Beidzot Sarkandaugava ir Eiropas daļa!!!” vai “Tā ir Berlīne vai kā!!!!???”. Strādāt šajā pusē bija patiess gandarījums gan projektam kontekstā, gan pavadītajam mēnesim Sarkandaugavā. Paldies jums un saudzējiet sevi, SarkandaugavISti!
<3 Heidi aka XeuguX
